Pētījums: Gandrīz katrs desmitais Latvijas iedzīvotājs ir pakļauts nevienlīdzības riskam invaliditātes dēļ
Pētnieki norāda, ka pretēji plaši izplatītam stereotipam, lielākā daļa cilvēku Latvijā, kam piešķirta invaliditātes grupa, ir cilvēki pirmspensijas vecumā ar vispārējām saslimšanām jeb tā saucamo neredzamo invaliditāti. Saskaņā ar Labklājības ministrijas datiem invaliditātes grupa ir piešķirta 9,3% Latvijas iedzīvotāju.
Pētījuma eksperti secina, ka veselības aprūpes nepieejamība un bezdarbs, nepārdomāta atbalsta sistēma un nepiemēroti sadzīves apstākļi ir problēmas, ar kurām visbiežāk saskaras cilvēki ar invaliditāti.
Vienlaikus pētījuma autori norāda, ka invaliditāte nav tikai funkcionāli traucējumi - tā var būt iedzimta un iegūta, izpausties kā kustību traucējumi, garīgās attīstības traucējumi, dzirdes vai redzes daļējs vai pilnīgs zudums, smagas hroniskas saslimšanas, visbiežāk - sirds un asinsvadu slimības un onkoloģiskas diagnozes.
Pagājušā gada beigās Nodarbinātības valsts aģentūrā (NVA) kā bezdarbnieki bija reģistrēti 8234 cilvēki ar invaliditāti, kas ir apmēram 13% no kopējā bezdarbnieku skaita. Lai arī kopējais bezdarba līmenis Latvijā samazinās, invalīdu bezdarbnieku īpatsvars pieaug, novērojuši pētījuma autori.
Pētnieki norāda, ka daļēji tas skaidrojams ar to, ka NVA palielina atbalsta pasākumus personām ar invaliditāti, mudinot reģistrēties līdz šim neaktīvos cilvēkus. Vienlaikus lielākam invalīdu bezdarbam par iemeslu var būt arī praktisko prasmju trūkums, darba pieredzes trūkums, nepietiekama izglītība, kā arī darba devēju un sabiedrības aizspriedumi.
Visaugstākais nodarbinātības rādītājs cilvēkiem ar invaliditāti Latvijā ir tiem, kam piešķirta 3.invaliditātes grupa - visbiežāk šāda invaliditāte nav vizuāli pamanāma, tā netraucē ikdienas komunikācijā un darbā - 2017.gadā viņi veidoja 62% no kopējā strādājošo invalīdu skaita. Tikmēr no iedzīvotājiem ar 1.invaliditātes grupu nodarbināti bija tikai mazliet vairāk par 1000 cilvēkiem, skaidroja pētījuma autori.
Vienlaikus atsevišķa kategorija ir cilvēki, kam invaliditāte ir jau kopš bērnības. Ja šiem cilvēkiem ir tikai kustību traucējumi, bet nav kavēta intelektuālā attīstība, viņi var iegūt augstāko izglītību un sekmīgi iekļauties darba tirgū. Diemžēl lielākoties iedzimti kustību traucējumi iet rokrokā arī ar garīgās attīstības traucējumiem. Pētnieki uzskata, ka cilvēkiem ar invaliditāti kopš bērnības būtu vajadzīgs atsevišķs pabalsts, lai nodrošinātu cilvēku cienīgu dzīvi, jo šo cilvēku veselības uzturēšanai un uzlabošanai nepieciešamie medikamenti, rehabilitācija un palīglīdzekļi ir ļoti dārgi. Specializētā transporta kompensācija gadā var nosegt tikai dažus braucienus, savukārt asistenta pakalpojumi jāpamato ar dokumentiem, piemēram, čeku pēc veikala apmeklējuma, kas būtībā liedz iespēju apciemot draugus, apmeklēt tuvinieku kapus vai veikt citas dokumentāli nepierādāmas darbības.
Gan "Apeirona" speciālisti, gan darba grupas eksperti atzīst - lai nodrošinātu pienācīgu, kvalitatīvu un pēc būtības atbilstošu hronisko pacientu aprūpi, ļoti svarīga loma ir veselības un labklājības jomu sadarbībai gan savstarpēji, gan ar nevalstiskajām organizācijām. Jaunieši no studiju programmām uzreiz nonāk ministrijās un pašvaldībās, lielākoties bez izpratnes par jomu, kurā viņi grasās pieņemt lēmumus, tāpēc jaunajiem speciālistiem būtu vajadzīga prakse invalīdu atbalsta organizācijās.
Citi ekspertu ieteiktie problēmu risinājumi paredz obligāto veselības apdrošināšanu un rehabilitācijas pakalpojumus funkcionālo spēku uzturēšanai, lielāku tehnisko palīglīdzekļu pieejamību, iekļaujošas izglītības pieejamību bērniem ar invaliditāti un speciālo skolu skaita samazināšanu, kompleksu atbalsta pasākumu nodrošināšanu, lai cilvēki ar invaliditāti un viņu ģimenes locekļi varētu strādāt, sociālo pakalpojumu kompleksas sistēmas izveidi, mērķa pabalsta ieviešanu invalīdiem kopš bērnības valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta vietā, vides pieejamības uzlabošanu, sākot ar viegli pieejamu informāciju, tai skaitā vieglajā valodā, nozīmīgās un biežāk apmeklējamās iestādēs un publiskās vietās, kā arī citus risinājumus.
Pētījuma ziņojuma autori ir Baltijas Starptautiskā ekonomikas politikas studiju centra pētnieciskās grupas locekles Anna Pļuta un Anna Zasova, Eiropas Parlamenta padomnieks juridiskajos, cilvēktiesību, justīcijas un iekšlietu jautājumos Aleksejs Dimitrovs, Transporta un sakaru institūta mācību prorektore, izglītības un sociālās politikas pētniece Liesma Ose, bijusī Veselības ministrijas Veselības aprūpes departamenta direktora vietniece, eksperte veselības politikā Biruta Kleina, kā arī Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra direktors Jānis Bērziņš.
Uz sarakstu
