Deputāte: Bērna liktenis nedrīkst būt atkarīgs no pašvaldības labvēlības
Politiķe uzskata, ka bāriņtiesām jānonāk Tieslietu ministrijas pārraudzībā, jo tā var mazināt risku, ka bērna liktenis ir atkarīgs no bāriņtiesas kapacitātes. "Es pieņemu, ka pārmaiņas prasīs ilgu laiku, un, kamēr tās nenotiek, jāatrod veidi, kā valstiski noregulēt kontroli, lai bērni no reģioniem nenonāktu psihoneiroloģiskajās slimnīcās, bet programmās," sacīja politiķe.
Viņas ieskatā, bērnu pasargāšanai no nonākšanas psihoneiroloģiskajās slimnīcās būtu jānotiek valstiski, nevis pašvaldību līmeni. Zālīte-Grosa norādīja, ka gadījums, kad bērns uz deviņiem gadiem bez pamatojuma tika ievietots psihoneiroloģiskajā slimnīcā, liek domāt, ka bērns bijis atkarīgs no pašvaldības un cilvēka, kurš pieņēmis lēmumus.
Pēc Zālītes-Grosas paustā, lai nepieļautu līdzīgus gadījumus, jāveicina bērnu nonākšana ģimeniskā vidē, kā arī jānodrošina programmas bērniem ar uzvedības traucējumiem.
Deputāte atzinīgi vērtēja to, ka Veselības ministrijā plānots sākt pilotprojektu, nodrošinot uzvedības korekcijas programmu bērniem. Viņa aicinājusi ministriju sākt ar bērniem, kuri atrodas sociālās aprūpes iestādēs, tomēr nav pārliecināta, ka pašvaldības un sociālās aprūpes iestādes būs pietiekoši ieinteresētas programmā piedalīties, ņemot vērā, ka bērni būtu jāved uz Rīgu un jāvelta daudz laika šim procesam.
Zālīte-Grosa sacīja, ka neapskaužamā situācijā ir tieši bērni, kuri atrodas sociālās aprūpes iestādēs, jo aiz viņiem nestāv vecāki, kuri darīs visu, lai savam bērnam palīdzētu. "Psihoneiroloģiskajās slimnīcās uz ilgu laiku nonāk bērni no sociālās aprūpes iestādēm, jo nav pakalpojuma, kuru viņiem piedāvāt, vai, ja ir pakalpojums, nav kas ar šo bērnu strādā," uzskata politiķe.
Politiķe norādīja, ka izmaiņām, visticamāk, būt nepieciešams papildu finansējums. "Ja izmaiņām vajadzīga nauda, mums tā ir jādabū," uzsvēra Zālīte-Grosa.
Kā iepriekš ziņoja Latvijas Televīzijas raidījums "de facto", valsts un pašvaldības amatpersonas pieļāvušas, ka mazs zēns uz gandrīz deviņiem gadiem tiek "aizmirsts" psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Zēnu agrīnā vecumā atņēma mātei, kuras vienīgais ienākumu avots bija ubagošana.
Bērns ar laiku nonācis adopcijā pie vientuļa vīrieša, pie kura nodzīvojis pusotru gadu. Par šo periodu vairākas iestādes savstarpēji nesaistīti Valsts policijai ziņojušas par aizdomām, ka adoptētājs bērnu seksuāli izmantojis un bijis pret viņu vardarbīgs. Taču Valsts policijā seksuālā vardarbība neesot izmeklēta, bet visi ap gadsimtu miju iesniegtie iesniegumi esot pazuduši.
Zēns 2000.gada vidū nokļuva bērnu psihoneiroloģiskajā slimnīcā "Ainaži", kur viņš pavadīja gandrīz deviņus gadus. Uzreiz pēc "Ainažiem" viņš tika ievietots bāreņu rehabilitācijas centrā "Marsa gatve". Tur viņam pēc konsultācijām ar ārstu atcēla spēcīgu medikamentu lietošanu agresivitātes mazināšanai, kā arī atklājās, ka gandrīz pilngadīgais jaunietis nepazina ne gadalaikus, ne burtus, ne ciparus.
Pārdzīvotā dēļ gandrīz 20 gadus vēlāk vīrietis vērsās Tiesībsarga birojā, kurš secinājis - palīdzības vietā bērna ciešanas tika vairotas.
Tiesībsarga birojā norāda - bāriņtiesai būtu bijis jāieceļ likumiskais pārstāvis jeb aizbildnis. Bērnam tobrīd bija dzīvi vecāki un dzīvas arī abas vecmāmiņas, taču Rīgas bāriņtiesa viņus neinformēja. Visus šos aptuveni deviņus gadus neviens viņu neapciemoja, un juridiski bērns nevienam nebija piederīgs.
Valsts policijā apstiprina, ka patlaban vīrietis atzīts par vienu no cietušajiem kriminālprocesā par piedzīvoto slimnīcā "Ainaži". Arī par piedzīvoto adoptētāja ģimenē nesen sākts kriminālprocess.
Uz sarakstu
