Alsviķu struktūrvienībai – 25 

Skolas vēsture ir raiba un piesātināta daudz dažādiem notikumiem, kas savijas ar tuvāko novadu un visas Latvijas vēsturi. Bērnu un jauniešu čalas Alsviķu muižas teritorijā skanējušas ne tikai pēdējos divdesmit piecus gadus, bet - jau daudz agrāk. Tāpat kā Alsviķu muižai vairākkārt mainījušies īpašnieki, arī šajā senatnes auras piesātinātajā pils teritorijā bijis lemts mājvietu rast daudz un dažādām organizācijām. 

Pēc 1921.gada agrārās reformas uz Alsviķu muižas zemes tika izveidota valsts saimniecība, ko vēlāk sadalīja vairākās jaunsaimniecībās. 1927.gadā pili un citas ēkas bērnu patversmes ierīkošanai piešķīra Valkas apriņķa pašvaldībai. 1939.gadā pilī ierīkoja grūti audzināmo meiteņu iestādi, kas darbojas līdz 1943.gadam. Pēc otrā pasaules kara pilī darbu sāka bērnunams. Tas kopā ar pamatskolu un internātskolu pastāvēja līdz 1966.gadam. No 1966.gada līdz 1991.gadam Alsviķu muižas teritorijā darbojās speciālā profesionāli tehniskā vidusskola, tautā saukta par grūti audzināmo meiteņu pāraudzināšanas iestādi

 Šis statuss pa visu Latviju izskanējis visplašāk. Izdzirdot Alsviķu vārdu, to atceras vēl daudzus gadus pēc tam, kad šeit jau sen mācījās tuvāko novadu jaunieši, kas vienlaikus ar pamatizglītību gribēja apgūt amata prasmes. Šobrīd Smiltenes tehnikuma Alsviķu struktūrvienība ir viena no divām izglītības iestādēm Latvijā, kur tiek realizētas darba vidē balstītas, mācību programmas aroda apguvei personām ar 1., 2. un 3.grupas invaliditāti. 

Nesen sākusies jaunu audzēkņu uzņemšana. Skola piedāvā apgūt galdnieka, teksta redaktora operatora, šuvēja, apavu labotāja, aprūpētāja, pavāra, pavāra palīga un būvstrādnieka profesijas. Paralēli aroda apguvei audzēkņi var iegūt arī vispārējo vidējo izglītību Alūksnes novada vidusskolas vakara maiņu nodaļā. Vienlaikus, domājot par skolēnu veselību, viņiem nodrošināta fizioterapija, masāžas, ūdens procedūras, ārstnieciskā vingrošana un logopēda pakalpojumi. Individuālā sociālā rehabilitācija apvienota ar medicīniskās rehabilitācijas elementiem. Skolā strādā zīmju tulks – ilggadējā struktūrvienības darbiniece Ritma Egle. Audzēkņu stiprais balsts. Gatava uzklausīt ikvienu. Atbalstīt ne vien ar vārdiem, bet arī ar darbiem, iesaistot ikvienu interesentu vājdzirdīgo biedrības daudzveidīgajos pasākumos.  Skolas jubilejas koncertā Ritma kopā ar audzēkņiem iestudējusi dzīvespriecīgu deju par mīlestību, kuru nevajagot liet māla podiņā.

Darbinieki daudz domājuši par to, lai audzēkņi varētu pilnvērtīgi pavadīt brīvo laiku. Absolventi, tiekoties skolas jubilejā, joprojām ar lielu prieku un gandarījumu atceras interešu izglītības pulciņos un sporta aktivitātēs pavadītās stundas.

Vienā no radošajām darbnīcām, kurā amata prasmes demonstrē nākamie galdnieki, strādā skolas 3. kursa audzēknis Bruno Šteinbergs. Brīvajā laikā viņš apmeklē skolas deju kolektīvu un teātra pulciņu. "Vēl mums ir laba sporta zāle. Patiešām daudz iespēju radoši augt un pilnveidoties," atzīst puisis. 

Jubilejas pasākumā vienojošais ir pogu motīvs. Radošajās darbnīcās gatavo pogas. Tās tiek šūtas pie grāmatzīmēm - kā gaišs atmiņu sveiciens no skolas. Vienlaikus atgādinot par spēku, kas dzimst vienotībā un radošā darbībā. Elīna Leimante, kura Alsviķu skolā izmācījusies par šuvēju, pārliecināta, ka grāmatzīme ar pašas piešūto podziņu viņai nesīs veiksmi. Šuvēju skolotājai Guntai Laipakai Smiltenes tehnikuma Alsviķu struktūrvienība ir pirmā un vienīgā darba vieta. Skolā nostrādāti četrdesmit mūža gadi. Atbildīga, precīza un prasīga, īsta sava aroda profesionāle – viņu raksturo kolēģi. Kamēr ciemiņi radošajās darbnīcās izgatavo grāmatzīmes, skolotāja Gunta kopā ar absolventiem pārlapo albumus, atceroties skaistākos kopā pavadītos brīžus. 

Priecīgi satrauktas svētku koncertu gaida nākamās pavāra palīdzes Signe Cinglere un Elija Jansone. Abas ir pateicīgas skolotājiem par Alsviķos gūtajām profesionālajām zināšanām. "Mums ļoti patīk izvēlētā specialitāte. Skolotāji palīdzēja atrast labas prakses vietas. Pagaidām vēl neesam izlēmušas, ko darīsim pēc izlaiduma, bet šeit iemācītais, izejot pašām savā dzīvē, noteikti noderēs," atzīst jaunietes. 

Muižas pagalmā kopā ar audzēkņiem aktīvi darbojas jaunais arodmācības skolotājs, Alsviķu skolas absovents Uldis Volkovs. "Agrāk gribēju savu nākotni saistīt ar galdniecību, taču nebija tik stipra veselība. Tāpēc pievienojos apavu labotāju komandai. Darbs ātri iepatikās. Ja nepatiktu, šeit nemaz nevarētu strādāt. Alsviķu skolotāji zina, ko nozīmē apbruņoties ar pacietību. Nodarbību laikā jāatrod laiks pieiet pie katra audzēkņa. Daži saprot ar pirmo reizi, citam viss jāizskaidro trīs četras reizes."

Radošajā pogu darbnīcā pie Alsviķu pils sirsnīgi ciemiņus uzņem nākamo galdnieku skolotājs Raitis Ramanis. Tā kā pašam mājās divas meitas, Raitis priecājas par iespēju savas amata gudrības nodot tālāk Alsviķu skolas audzēkņiem. "No sirds priecājos par katru puisi vai vīru, kuram izdevies iemācīt, manuprāt, skaistāko no arodiem. Iet jau mums visādi. Lai atrastu ceļu uz audzēkņa sirdi un savā darbā gūtu panākumus – galvenais – nenolaist rokas un neļaut to pašu darīt arī viņiem. Iedrošināt mēģināt vēl un vēl. Līdz sanāk. Tas nekas, ka kādam tas varbūt ir sestais vai septītais mēģinājums. 

Galdnieka darbā ļoti būtiska ir neatlaidība un pacietība. Tāpēc šo specialitāti nevar apgūt gluži katrs, kas to vēlas.Tāpat - audzēkņus ar īpašām vajadzībām nevar kā robotus salikt rindā un dot rīkojumus. Ja nāk virsū dusmas, labāk sakost zobus un iziet no situācijas ar humoru. Piemēram, pirms dažiem gadiem, strādājot pils pagalmā, lūdzu vienam skolniekam padot kompresoru. Uz brīdi aizgriezos prom, bet viņš tikmēr izrāvis no zemes un atnes pusieraktu ūdens noteku... 

Pa dzīvi jāprot iet ar smaidu un vienkāršību," uzskata R.Ramanis. "Skolotājam jāprot atrast īsto pieeju katram audzēknim. Strādājot šajā skolā, reizēm nākas sadzīvot ar domu, ka kādam, neraugoties uz milzīgu viņa izaugsmē ieguldīto darbu, tā arī neizdodas iemācīt tikpat kā neko. Par to, protams, sāp visvairāk. Šādus brīžus jāspēj pārlaist ar mīlestību, nešaustot sevi un nevainojot arī audzēkni."
Alsviķu meitenes

Gaidot Labo vārdu stundu, muižas pagalmā satikušās skolas kādreizējās skolotājas Dace Rateniece un Zigrīda Sināte. Skolotājai Rateniecei šeit aizvadīts viss darba mūžs. Divdesmit piecu gadu vecumā sākusi strādāt bērnunamā, pēc tam – tā sauktajā meiteņu pāraudzināšanas iestādē. "Visgrūtāk ar viņām gāja pirmajā gadā. Pēc tam nomierinājās, pierada un nekādu īpašu problēmu nebija. Kopā piedzīvojām daudz jauku brīžu. Daudzas bija atvestas no ostas pilsētām – Liepājas, Vetspils... Taču man kaut kā izdevās ar visām atrast kontaktu un panākt zināmu uzticēšanos. Tas jau šādās situācijas galvenais. Skolotājai internātskolā jābūt vienlaikus gan mammai, gan draudzenei, gan pedagoģei. Jauniešu vidū bija arī vairākas jaukas jaunietes, kuras šeit nonākušas politisko apsvērumu dēļ vai tikai tāpēc, ka nebija laistas skolā. Visbiežāk mātes strādāja fermā un vajadzēja, kas palīdz lauku darbos. Apradušas ar jauno vietu, meitenes bija laimīgas, ka var būt kopā ar vienaudžiem. Atceros, kā Dziesmu svētkos visas kopā ar pagasta kori gājām gājienā. Mums pa priekšu alūksnieši, viņus pasveicināja divas trīs reizes, bet – tiklīdz malā stāvētāji pamanīja Alsviķu nosaukumu, tā no malu malām atskanēja: "Sveiciens Alsviķu meitenēm! Sveiciens Alsviķu meitenēm!" 

Arī vēlāk, kad skolā sāka uzņemt audzēkņus ar veselības problēmām, vajadzēja laiku, kamēr pieradām. Jo vienlaikus nācās strādāt gan ar ļoti apdāvinātiem jauniešiem, gan tādiem, kuriem mācības sagādāja ļoti lielas grūtības. Atkal bija nepieciešams atrast citu pieeju. Tagad skatos un priecājos, cik ļoti skola un tās teritorija mainījusies. Viss tik skaists un kārtīgs!" Līdzīgās domās ir arī kādreizējā Alsviķu pagasta pašvaldības policiste Zigrīda Sināte. Viņa savulaik aizvietojusi Daci Ķimeli dekrēta atvaļinājuma laikā, pildot direktora vietnieces pienākumus sociālās rehabilitācijas jomā.  "Skolas vide radikāli atšķīrās no otras darba vietas. Pavisam cits ritms. Visvairāk atmiņā paliks audzēkņu neaprakstāmā labestība un sirsnība. To pašu varu teikt par kolēģiem. Šādā vietā nevar strādāt cilvēks, kurš ir ass, ātrsirdīgs un otru nemīl. Par šo skolu saglabājies daudz jauku atmiņu. Tas bija ļoti skaists laiks."

Gandrīz visu svētku laiku skolas bijušo un esošo audzēkņu bariņa ielenkumā atrodas vienmēr sirsnīgai sarunai atvērtā dienesta viesnīcas skolotāja Ludmila Bērziņa, kura Alsviķu skolā strādā kopš 1998. gada. Pēc izglītības – sociālā darbiniece ar specializāciju sociālajā pedagoģijā un finansiste. Regulāri zināšanas papildina dažādos kursos. "Ludmila šajā skolā pārzina visu," saka kolēģi. "Sākot no audzēkņu sekmēm un interesēm un beidzot ar katra nākotnes nodomiem."

 "Man viņi visi mīļi," par savējiem saka skolotāja. "Tā kā esam kopā visu diennakti, brīžiem kādam jābūt mammas vietā. Audzēkņi nāk no ļoti dažādām vidēm, tāpēc skolotājiem jābūt dubultiejūtīgiem un saprotošiem. Sapratne arī ir galvenā atslēga uz ikviena cilvēka sirdi. Audzēkņi, kuriem nav paveicies ar veselību vai citās jomās, bieži ir daudz patiesāki un sirsnīgāki par cilvēkiem, kuriem šajā dzīvē iedots viss, lai būtu laimīgi paši un savā pārticībā padalītos ar citiem.  

Spēku smeļamies kolektīvā. Kā vien spējam, cenšamies cits citu grūtā brīdī atbalstīt. Pa šiem gadiem neviens no kolēģiem man nekad nav atteicies palīdzēt. Visi labi apzināmies – tas, ko darām, ir komandas darbs. Vēl skolā vienmēr ir skaisti un jauki kultūras pasākumi, kas ļoti sasilda. Par mūsu audzēkņu priekšnesumiem esam dzirdējuši daudz labu vārdu, arī uzstājoties citur."   

Tiklīdz beidzam runāties, skolotāju atkal apkampj absolventi, kuri Alsviķos pirms vairākiem gadiem apguvuši šuvēja arodu. Visi kopā atceras zem meiteņu gultām atrastos puišus un "soda mērus", kas pielāgoti par dūma uzvilkšanu aiz skolas stūra. Vineta Bumbiša šobrīd mājās audzina trīs bērnus un amata prasmes izmanto, rūpējoties par ģimeni. Laura Pelaka uz skolas salidojumu atbraukusi no Īrijas, kur strādā stādaudzētavā. Jana Malvese tagad ir rīdziniece, strādā kādā birojā par sekretāri. 
Artūrs Ciekurznis pārcēlies uz dzīvi Londonā, kur virtuvēm uzstāda granīta virsmas. 

Vietā, kur ikdienā lemts satikties tik dažādiem likteņiem un sāpēm, nepieciešama īpaša augstāku spēku aizsardzība un nozīmīga katra labā doma un vēlējums. Kā zīme un atgādinājums, ka Asviķu skolai tā nekad netrūks, svētku dienā iestādīja Smiltenes tehnikuma kolēģu dāvinātu dekoratīvo pīlādzīti. Labo vārdu stundā tas tika pie vēl viena "brāļa", kuru kopā ar skaistiem spēka vārdiem dāvināja Alūksnes vidusskolas direktore Ilze Līviņa. 

Sveicot pedagogus un audzēkņus jubilejā, Alsviķu skolu par savējo sauc arī Smiltenes novada Izglītības pārvaldes vadītāja Gunta Grigore. No 1998.gada līdz 2011.gadam, strādājot par Alūksnes vakara (maiņu) un neklātienes vidusskolas direktori, viņa vienlaikus koordinējusi arī sadarbību ar Alsviķu profesionālo skolu. "Alūksnes rajona vakara (maiņu) un neklātienes vidusskolas pedagogi brauca uz Alsviķiem, lai nodrošinātu apmācību tiem jauniešiem, kas vienlaikus ar arodu vēlējās iegūt pamatizglītību un vidējo izglītību. Arī pati kādu laiku mācīju viņiem bioloģiju un veselības mācību. Šie audzēkņi vienmēr paliks atmiņā kā īpaši - ar savu attieksmi cits pret citu, pret darbu un mācībām.  Viņi ir kā spilgts apliecinājums tam, ka cilvēkam, kuram varbūt kaut kas nav dots fiziski, piešķirts īpašs sirds un dvēseles skaistums. Mācību darbs Alsviķos radikāli atšķirās no citām skolām. Tā bija laba dzīves skola arī man pašai, ko ļoti novērtēju. Tāpat kā veiksmīgo un rezultatīvo sadarbību ar skolas direktori Anitu Palmu un pārējo kolektīvu, kas ir ļoti saprotošs, draudzīgs un darbīgs. Tieši tik īpašs, kādiem jābūt cilvēkiem, kuriem uzticēti tik īpaši audzēkņi."

 "Šeit, Alsviķu skolā gūtās zināšanas un prasmes ļāvušas audzēkņiem iespēju saredzēt plašāk ne tikai ar acīm, bet arī ar sirdi," klātesošos Labo vārdu stundā uzrunāja skolotāja Astrīda Bētere, sakot lielu paldies katram no bijušajiem un esošajiem darbiniekiem, kuri ar savu ikdienas devumu kā dažādu materiālu, krāsu un izmēru pogas godprātīgi ļāvuši piepogāties skolas ikdienas ritmam. Visi pelnījuši, lai kādreiz par viņu veikumu un savdabīgo darba ikdienu pastāstītu vairāk. Kā svētku uzrunā teica Valsts probācijas dienesta pārstāve Inese Pura: "Skolas sirdspuksti ir audzēkņi, bet spēks – skolotāji." Alsviķu gadījumā – ikviens, kurš gatavs izdarīt visu iespējamo, lai maksimāli atvieglotu audzēkņu ikdienu, paverot viņiem iespēju apgūt piemērotāko profesiju, kas savienojama ar veselības problēmām.

"Ir labi padarīta darba sajūta un vienlaikus milzīgs gandarījums par to, ka skola aug un attīstās," saka struktūrvienības vadītāja Anita Palma, kura par sevi saka: "Neesmu no lielām runātājām. Labāk patīk izdarīt, lai darbi paši par sevi runā." Anita Palma Alsviķu skolā sākusi strādāt 1996. gadā. Pirmo gadu bijusi mācību pārzine, pēc tam – turpat divdesmit gadus - direktore. Pirms tam strādājusi Alūksnes novada pašvaldības Izglītības pārvaldē. "Darbs mūsu skolā nav viegls. Tāpēc, veidojot komandu, vispirms skatos, cik daudz cilvēkā ir mīlestības, vai viņš spēs izprast vidi, kurā būs jāstrādā. Vairums skolas darbinieku šeit strādā jau gadiem ilgi, jo darbu izjūt kā misiju un aicinājumu. Ļoti cenšos, lai mēs būtu kā viena liela ģimene. Kopā priekos un bēdās. 

Jubilejā bieži izskanēja vēlējums – lai skolai netrūktu daudz audzēkņu! Zinu, ka tie, kuri to teica, vēlēja mums labu, bet, ja aizdomājas dziļāk... Labāk, ja būtu mazāk tādu cilvēku ar tik smagām veselības problēmām, kā vienam otram mūsu audzēknim. Taču statistika ir nežēlīga. Šādu ļaužu skaits ar katru gadu pieaug. 

No sirds priecājos par katru, kurš atbrauca, lai satiktos un parunātos! Taču - dažs, kurš pirms pāris gadiem vēl pārvietojās pats, tagad jau to bez palīgierīcēm vairs nevar... Nesen uzzināju, ka garajam aizgājēju sarakstam piepulcējušies vēl vairāki.

Daudziem mūsu audzēkņiem ļoti būtisks ir atbalsts arī pēc skolas beigšanas. Sāpīgi, ja, to nesaņemot, jaunietis spiests atgriezties un palikt ne tajā labvēlīgākajā un izaugsmi rosinošākajā vidē.

Taču dzīve turpinās. Pa šiem gadiem skolai divkāršojies izglītības programmu skaits. Ar dažādu projektu atbalstu pakāpeniski sakārtojam infrastruktūru. Kā jau lauku skolai, finansiālais atbalsts mums ir ļoti vajadzīgs. Ko novēlu visiem savējiem jubilejā? – Lai Smiltenes tehnikuma dāvinātais pīlādzītis mums visiem nestu svētību! Domāsim vairāk labu domu un biežāk uzsmaidīsim cits citam! Lai priecīgo mirkļu ir vairāk nekā bēdīgo!"

Smiltenes tehnikuma jauniešu grupa "M.A.T.R.I.K" jubilāriem dāvināja romantisku muzikālo sveicienu, bet skolas prasmīgākie kulināri sūtīja svētku torti, ko vienlaikus ar daudz labām domām rotāja Alsviķu skolas logo: "Amats ir pamats!" 
"Paldies par šo skaisto vidi! Par to, ka dodat cerību tiem, kuriem nav paveicies," teica skolas direktors Andris Miezītis, vēlot savam kolektīvam daudz spēka, izturības un veiksmes arī turpmāk. 

Pēc Labo vārdu stundas Alsviķu struktūrvienības audzēkņi ciemiņus un mājiniekus priecēja ar aizkustinošu svētku koncertu "Pacelties spānos", aicinot neskatīties atpakaļ pagātnē, bet stāvēt pāri ikdienai un sāpēm. 

Kamēr pārējie ballējas, vienīgi uzticamais struktūrvienības sargs un acuraugs Redo neļāvās svētku reibumam un ziedu smaržām. Viņa modrību neiemidzināt arī ar skaistiem vārdiem. Perfekti iejuties skolas kolektīvā un apguvis visas nepieciešamās amata prasmes. "Nežēlo savu balsi, lai atklāti paustu viedokli par katru, kurš ienācis pagalmā. Draudzīgs, bet sev pāri darīt arī neļaus," draugu un kolēģi raksturo sargs Mārtiņš Āboltiņš, kura pārziņā skolas apkures katlu 

Uz sarakstu