Septiņi istabas augi, kas palīdz būt veselai

Smaržīgā pelargonija (Pelargonium fragrans) – istabas puķe, ko tautā bieži sauc par ģerāniju, rānīti vai ausu puķi. 

Ar dziednieciskām īpašībām apveltītas ir pelargoniju lapas, kas bagātas ēteriskajām eļļām. Šīm eļļām piemīt antibakteriāla un sāpes remdējoša iedarbība. Jūtot sāpes ausīs, kā pirmo neatliekamo palīdzību pret nepatīkamajām iekaisuma sajūtām auss ejā vari likt pelargonijas lapu, kas nedaudz saspiesta (lai labāk izdalās ēteriskā eļļa) un sarullēta ar virspusi uz āru. Kad lapa savītusi, to nomaini pret jaunu. Ar pašārstēšanos mediķi nekad nav rekomendējuši nodarboties, taču pelargonijas ārstnieciskās īpašības nenoliedz. Tautas medicīnā šā auga lapas izmanto arī ostiohondrozes un radikulīta dziedināšanai.

Pelargonijām patīk gaiša un saulaina vieta. Tās labi aug bagātinātā kūdrā ar skābu vidi vai citos trūdvielām bagātos, gaisa caurlaidīgos substrātos. No pavasara līdz rudenim pelargonijas katru nedēļu jāmēslo. Ziemas mēneši ir pelargoniju miera periods. 

Ēteriskās eļļas satur daudzi telpaugi, kuri savvaļā aug Vidusjūras un subtropu apgabalos. Lauru koks (Laurus nobilis), eikalipts (Eucalyptus globulus), rozmarīns (Rosmarinus officinalis), mirte (Myrtus communis), citrusaugi (apelsīns, mandarīns, greipfrūts, pampelmūze u.c.) – telpā šo augu izdalītā smarža atsvaidzina gaisu, iznīcina vīrusus un baktērijas. Fitoncīdi, kas atrodas augu zaļajās lapās, nokļūstot gaisā, nokļūst arī deguna un rīkles gļotādās, un cilvēkam, atrodoties vienā telpā ar šādiem smaržīgiem augiem, kļūst vieglāk elpot, bet sirdzējam mazinās klepus un iesnas, uzlabojas garastāvoklis. 

Atceries: Ja telpa, kurā atrodas augi, ir silta un ja augu lapas skar tiešie saules stari, ēteriskās eļļas no augu lapām izdalās spēcīgāk!

Citronu (Citrus limon) kociņi ir iecienīti telpaugi, jo lielākā daļa šķirņu ir pašapputes augi, kas labi piemērojušies augšanai un augļu briedināšanai telpās. 

Uz viena auga reizē var būt gan ziedpumpuri, gan ziedi, vēl zaļi un jau nogatavojušies augļi. Citrona augļi pēc nogatavošanās pie zara var atrasties vairāk nekā gadu. Tas nozīmē, ka svaigs C vitamīns vienmēr būs pa rokai! Viena no citronkoka labajām īpašībām ir arī tā, ka šis augs telpās palīdz uzturēt tīru gaisu. Citrona izmantošana ārstnieciskos nolūkos ir plaša: sulu ar medu lieto aizsmakuma ārstēšanai. Neatšķaidītu citrona sulu iesaka nervu nomierināšanai. Lai mazinātu roku vai kāju svīšanu, citrona sulu piepilina mazgājamajam ūdenim. Mājās audzēta citrona mizas droši vari izmantot kulinārijā. 

Citroni vislabāk aug gaišās, labi vēdināmās telpās ar vienmērīgu temperatūru. Tie labi pacieš telpu sauso gaisu, taču ļoti siltā gaisā augu ieteicams miglot. Citrons jālaista ar mīkstu, siltu istabas temperatūras ūdeni. Augam ir jutīga sakņu sistēma, tāpēc to nedrīkst ne iekaltēt, ne pārliet.

Aloje (Aloe), ko tautā valodā sauc par alveju, satur aptuveni 60 vērtīgu vielu! 

Tās sastāvā ir D, A, C, E, B1, B2, B3, B6, B12 vitamīns, beta karotīns, minerālvielas, aminoskābes, ogļhidrāti, fermenti, enzīmi un dažādi cukuri. Alojes recekļveidīgajai, caurspīdīgajai sulai un lapas iekšējās daļas mīkstumam piemīt izcila dziedējoša iedarbība. Pārgrieztu lapas gabaliņu liekot uz augoņa, pārgrieztas brūces, sasprēgājuma, apdeguma, nobrāzuma, noberzuma, vari panākt, ka auga dziednieciskās spējas palīdzēs sadzīšanas procesā. ārīgi aloji izmanto kompresēm, sejas ādas kopšanai, acu skalošanai. Aloje ļoti labi veicina bronhu tīrīšanos, atvieglo elpošanu, mazina klepu. Profilaktiskai imunitātes stiprināšanai vai organisma spēcināšanai slimošanas laikā un atveseļošanās periodā gatavo alojes, medus un citrona maisījumu, ko lieto pa karotei trīs reizes dienā pirms ēšanas! Ja iesnu dēļ deguns ir ciet, alojes želeju iezied degunā – tas mazinās iekaisumu.

Alojes audzē pavēsās, gaišās un saulainās vietās. Ziemas mēnešos tām netīk karstas un tumšas telpas. Alojes jāstāda smagās trūdzemes augsnē ar mīla un rupjas grants piejaukumu, bet augs jāpārstāda ne biežāk kā reizi trijos četros gados. 

No daudzām kultivētajām kalanhoju sugām visvairāk ārstniecisko īpašību piemīt plūksnainajai kalahojei (Kalanchoe pinnata) un dregremona kalanhojei (K. daigremontiana). Tautā kalanhoji sauc par "simts vainu dakteri".

Daudzo bioloģiski aktīvo vielu uzkrājums auga lapās un sulā iedarbojas antibakteriāli un veicina audu atjaunošanos. Kalanhojei piemīt baktericīda, brūces dezinficējoša un asiņošanu apturoša iedarbība. Svaigu lapu sulu izmanto pret asiņojošām brūcēm, ādas izsitumiem, augoņiem, apdegumu, sasprēgājušu krūšu galiņu ārstēšanai. Gripas profilaksei un iesnu ārstēšanai sulu pilina degunā: pa diviem pilieniem katrā nēsā divas reizes dienā. Ja ir saaukstēšanās un klepus, ik vakaru divas stundas pēc vakariņošanas apēd vienu vidēji lielu kalahojes lapu. Arī angīnas vai stomatīta gadījumā ieteicams košļāt kalanhojes lapas.

Kalnhojes ir ļoti audzelīgas. Plūksnainā kalahoje viegli apsakņojas ne tikai ar spraudeņiem, bet arī ar katru atsevišķu lapu. Degremona kalanhojei pie katras lapas ir loti daudz vairpumpuru, kas, augsnē iekrituši, tūlīt apsakņojas un turpina augt. Vācu dzejnieks Gēte kalanhojes bērniņus ēdis karotēm, jo uzskatījis, ka tie paildzina jaunību, tāpēc nereti šo augu sauc arī par Gētes puķi. 

Kalanhojes vienlīdz labi aug gan vēsās, gan siltās vietās un mērenā apgaismojumā, gan izteikti saulainās vietās. Tās ir jūtīgas pret slapjumu, taču pacietīgas attiecībā uz sausumu. 

Smaržīgo kalīziju (Callisia fragrans) jeb zelta stīgu var saukt par ļoti pieticīgu un ātraudzīgu augu. 

Nodrošini augam saules gaismu, siltumu un pietiekamu laistīšanu, un tas bagātīgi dzīs atvasi pēc atvases, ko daudzi tautas dziednieki uzskata par "visu slimību ārstētājām". 

Tautas medicīnā kalīziju lapas un stublājus lieto sirds un asinsvadu, elpošanas orgānu, kuņģa un zarnu trakta, nieru, arī onkoloģisko un ādas slimību, alerģiju un vielmaiņas traucējumu ārstēšanai. Tā palīdz atbrīvoties arī no alkohola atkarības. No zelta stīgas lapām un stublājiem gatavotie uzlējumi stiprina imunitāti un der saaukstēšanās slimību profilaksei. Preparātiem ir spēcīga iedarbība, tos var viegli pārdozēt, tāpēc, pirms tos lieto, iepriekš noteikti konsultējies ar farmaceitu vai mediķi.

Kalīzijai nepieciešama silta, saulaina un gaiša vieta. Lai saglabātu auga dekorativitāti, to ik pa laikam atjauno, jo vecie stumbri samērā ātri kļūst bezlapaini.

Smaržīgās kalīzijas ārstnieciskā iedarbība un dažādu uzlējumu, izvilkumu, aplikāciju un citu preparātu. pagatavošana mājas apstākļos izsmeļoši aprakstīta Vladimira Ogarkova grāmatā "Zelta stīga – gadsimta slimību ārstētāja", kā arī grāmatā "Zelta stīga", kas iznākusi sērijā "Aptieka uz palodzes". 

Astainā baltstarīte (Ornithogalum caudatum) jeb neīstais jūras sīpols ir viegli audzējams, mazprasīgs telpaugs, kam piemīt daudzas dziednieciskas īpašības. 

Īsā laikā blakus pieaugušam mātesaugam saaug daudz mazu vairsīpoliņu, kurus vari gan pavairot, gan atstāt neskartus. 
Tautas medicīnā sagrūstas baltstarītes lapas sien pie sasistas vai ievainotas vietas, bet sīpola novārījumu cukura sīrupā lieto, lai atveseļotos no saaukstēšanās slimībām. 

Baltstarīte lieliski palīdz dziedēt ādas apdegumus. Ja pie apdedzinātās ādas pieliek baltstarīšu lapu sulas kompresi, neveidojas ķīlas. Samalta sīpola un spirta uzlējums palīdz pret muguras sāpēm, tikai jāuzmanās, lai nerastos kairinošs ādas apsārtums. Regulāri lietojot pa tējkarotei sulas dienā, organisms atbrīvosies no liekā šķidruma, kas veicina kāju tūsku. Sīpolu un lapas samal gaļas mašīnā, pievieno medu un iegūto masu lieto kā profilaktisku līdzekli saaukstēšanās gadījumos! Sīpola un lapu uzlējums arī mīkstina bronhīta radītu klepu, bet auga izvilkums degvīnā ārīgi noder locītavu sāpju gadījumos. 

Ārstnieciskā salvija (Salvia officialis) ir augs ar dziednieciskām lapām, kas parasti aug dārzā, taču, pārstādot to podā un turot uz palodzes, ieguvums garantēts. 

Salviju lapu tēja ir labs inhalāciju un mutes dobuma skalojamais līdzeklis, asiņu attīrītājs. Salviju tējai ir arī sviedrējoša iedarbība. Salviju lapas lieto sūrstoša kakla, klepus, iesnu, kakla iekaisumu gadījumā, jo tās veicina gļotu izdalīšanos, dezinficē, ārstē iekaisumus. Salviju lieto arī zarnu trakta, kuņģa un žultspūšļa iekaisumu gadījumos. Salvijai ir pretiekaisuma, spazmolītiska un savelkoša iedarbība. 

ZINI!

Ļoti daudzu šķirņu un sugu telpaugiem var būt viens kopīgs nosaukums, taču niansēti dažāds to izskats un atšķirīga lietderība. Ir zināma vesela virkne dažādu salviju, pelargoniju, alveju, kalanhoju un citu telpaugu. Ja tevi interesē tikai telpaugu dekorativitāte, viss kārtībā: izvēlies, aprūpē un priecājies par jebkuru kalahoji, salviju, pelargoniju vai jebkuru citu telpaugu, bet ja vēlies augu, kuram patiesi piemīt tās vai citas ārstnieciskās īpašības, noteikti vērs uzmanību uz to zinātnisko nosaukumu, kas vispārpieņemtas kārtības labad vienmēr tiek rakstīts latīņu valodā.

Raksts tapis sadarbībā ar "Espati.lv"

Uz sarakstu