Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienas pasākums Kuldīgā
Latviešu tautai pagājušā gadsimtā viens no visdrūmākajiem periodiem bija deportāciju laiks, kurā tika izsūtīti aptuveni 16 000 Latvijas iedzīvotāju. Šķiet, maz ir tādu notikumu, kas būtu atstājuši tik lielu ietekmi uz nacionālo apziņu kā 1941. gada 14. jūnija un 1949. gada 25. marta deportācijas. Dažās dienās tika iznīcināta Latvijas elite, kas izveidojusies nedaudz ilgāk nekā divdesmit valsts neatkarības gados. 1941. gada 14. jūnija deportācija galvenokārt bija vērsta pret personām, kuras savas agrākās nodarbošanās laikā tika uzskatītas okupācijas režīmam par neuzticamām un bīstamām. Par upuriem kļuva politiķi, valsts ierēdņi, armijas un policijas virsnieki, aizsargi, literāti, mācību spēki, uzņēmēji un tirgotāji. Deportācijai tika pakļauti šo personu ģimenes locekļi neatkarīgi no vecuma. No Latvijas aizveda vairāk nekā piecpadsmit ar pusi tūkstošu cilvēku. No Kuldīgas apriņķa deportēja 598 cilvēkus, no kuriem 302 bija vīrieši, kurus atšķīra no ģimenēm un tikai retais izdzīvoja Gulaga nometnēs. Daudzi bērni kļuva par bāreņiem, jo tēvus viņi pēdējo reizi redzēja dzelzceļa stacijās, bet mātes no pārcilvēcīga darba un bada nomira nometinājuma vietās.
Uz sarakstu
