Daugavpils cietoksnis – pēdējais uzbūvētais bastionu tipa cietoksnis Eiropā
Daugavpils cietoksnis – pēdējais bastionu tipa cietoksnis pasaulē – ir celts bijušās pilsētas un tās nocietinājumu vietā, kas tapuši 16. gadsimta beigās. Tas ir unikāls 19. gadsimta valsts nozīmes arhitektūras un kultūrvēstures piemineklis vairāk nekā 150 hektāru platībā. Daugavpils cietoksnis ir pilsētas mikrorajons, mūsdienās viens no Daugavpils populārākajiem apskates objektiem, tādējādi tas ir atvērts apmeklējumam visu diennakti.
Vēsture
16. gadsimta beigās Livonijas kara laikā Krievijas cars Ivans IV karaspēks nopostīja seno, 13. gadsimtā celto, Dinaburgas komturu pili, pie tās uzceļot jaunu nocietinājumu jeb Dinaburgas skansti. Pēc Andrusovas pamiera noslēgšanas 1667. gadā Krievija atdeva cietoksni Polijas-Lietuvas kopvalstij, kas to iekļāva Inflantijas vaivadijas sastāvā.
Napoleona karu laikā Krievijas imperators Aleksandrs I impērijas rietumu robežu aizsardzības nolūkos 1810. gadā lika Dinaburgā uzsākt cietokšņa būvniecību pa Daugavas upi ejošās līnijas stiprināšanai pret gaidāmo iebrukumu. Par tā būvniecības vietu tika izvēlēta vecā, daļēji sabrukusī Dinaburgas skanste. 1812. gadā vēl nepabeigtais Dinaburgas cietoksnis veiksmīgi izturēja ugunskristības, atvairot pirmos Napoleona armijas uzbrukumus.
Cietokšņa būvniecība, lai arī uzsākta 1810. gadā, norisa līdz pat 1878. gadam. Līdz 19. gadsimta vidum cietoksnis bija viens no Krievijas impērijas Pirmās klases cietokšņiem, tomēr jau celtniecības gaitā tas arvien zaudēja savu militāro nozīmi, kļūstot par Otrās klases cietoksni. Cietokšņa būvniecības noslēgšanas brīdī 1878. gadā tas bija novecojis un kļuvis par pēdējo uzbūvēto bastionu tipa cietoksni Eiropā. Pašā 19. gadsimta nogalē tas kļuva par Dvinskas cietoksni (noliktavu).
Daugavpils cietokšņa vēsture ir saistīta arī ar Zemgales divīziju, kas tika noformēta 1919. gada novembrī un piedalījās atbrīvošanās cīņās Kurzemē, bet vēlāk tika norīkota uz austrumu fronti un vēl vēlāk – uz dienvidu robežu sargāšanu; šo iemeslu rezultātā Zemgales divīzija tika dislocēta Daugavpilī, proti, Daugavpils cietoksnī.
Varenā nocietinājuma arhitektūra
Mūsdienās Daugavpils cietoksnis ir Daugavpils pilsētas simbols, kā arī vienīgais gandrīz pilnībā saglabājies 19. gadsimta pirmās puses cietoksnis ar visiem nocietinājumiem Baltijā, aizņemot nepilnus divus kvadrātkilometrus lielu platību. Tā ir bastionu tipa konstrukcija ar citadeli un ar attīstītu aizsardzības sistēmu, kas atrodas Daugavas labajā krastā, un priekštilta nocietinājumu Daugavas kreisajā krastā, kā arī ārējiem nocietinājumiem.
Daugavpils cietoksnis tapis, veiksmīgi liekot lietā cariskās Krievijas un Eiropas labāko arhitektu skolu būvniecības pieredzi. Cietokšņa iekšpuses plānojums atbilst tradicionālajiem karavīru pilsētu paraugiem: centrā atrodas parādes laukums, ap kuru izvietoti administratīvo un dzīvojamo ēku kvartāli, savukārt gandrīz visas ēku fasādes ieturētas ampīra stilā (izņēmumi ir Nikolaja vārti un Ūdenstornis, kas būvēti gotiskajā stilā).
Daugavpils cietoksnis mūsdienās
Daugavpils cietokšņa teritorija, pateicoties tā pilsētas mikrorajona statusam, ir atvērta apskatei un apmeklēšanai jebkurā laikā, turklāt par brīvu, izņemot atsevišķu kultūras iestāžu un pasākumu apmeklēšanu.
Pēdējo gadu laikā cietoksnī atjaunošanu piedzīvojušas vairākas vēsturiskās ēkas: cietokšņa ūdens paceļamā ēka, bijusī artilērijas arsenāla ēka, cietokšņa komandanta pārvaldes ēka, ir restaurēti Nikolaja vārti, kā arī koka tilts pār aizsarggrāvi un sardzes ēka pie Nikolaja vārtiem. Daugavpils cietokšņa arsenāla ēkā ir izvietots Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs – vienīgā vieta Austrumeiropā, kur iespējams apskatīt pasaulslavenā mākslinieka Marka Rotko oriģināldarbus.
Uz sarakstu
