900 kilometri līdz "pasaules malai" – limbažnieks pieveic Svētā Jēkaba ceļu
Svētā Jēkaba ceļš, jeb "Camino de Santiago" ir izstrādātu maršrutu tīkls, kuru sākumpunkti ir meklējami visā Spānijā, kā arī daudzviet Rietumeiropā, taču ceļojuma mērķis ir viens - katedrāle Santjago de Kompostelas pilsētā. Katedrāle jau viduslaikos bija nozīmīgs kristiešu svētceļojumu gala mērķis. Laikam ejot Svētā Jēkaba ceļš kļuva arvien populārāks ne tikai svētceļotāju vidū, bet kā labs maršruts piedzīvojumu meklētājiem.
Artūrs izvēlējies maršrutu ar nosaukumu "Francijas ceļš". Tas sākas Francijā no maza ciematiņa Pirenejos - San Juan Pie de Puerto, līdz ar to, pirmajā dienā ceļotājs šķērsoja Francijas - Spānijas robežu Pireneju kalnos. No šī sākumpunkta līdz Santjago katedrālei ir apmēram 800 kilometru garš ceļš, taču jau pašā sākumā izdomāts, ka viņa mērķis būs tālāk - pilsēta Finistera. Tajā atrodas vieta, kas uzskatīta kā "pasaules mala".
Baznīcas Spānijas pilsētām, caur kurām iet "svētais ceļš", uzlikušas kā pienākumu rūpēties par svētceļniekiem. Tā izveidotas vietas, kur ceļotājus izmitināt, pabarot un ļaut atpūsties- auberģēs. Ceļojuma sākumā visiem svētceļniekiem jāizņem īpaša pase. Alberģēs viesus izmitina tikai tad, ja tam ir svētceļnieka pase.
Artūra un Edgara ceļš uzsākās 20.septembrī, kad abi piedzīvojumu meklētāji devās uz Briseli, lai tur kādu laiku padzīvotu un garīgi sagatavotos ceļojumam. Apmēram pēc nedēļas draugi devās uz Francijas galvaspilsētu Parīzi, no tās uz pilsētu Bordo un tālāk līdz svētceļojuma sākumpunktam - San Juan Pie de Puerto.
Ideja par ceļojumu
Pirms pāris gadiem Artūrs ciemojās pie draugiem Spānijā. Sakritības pēc pilsēta atradās vienā no svētceļojuma maršrutiem. Draugi Artūram stāstīja par ceļu, kā arī viņš ievēroja vairākus svētceļniekus, taču tajā brīdī līdz galam nesapratis, ko viņi dara un kas tas ir.
"Aizvadītā gada beigās man draugs stāstīja, ka viņa kursa biedrene gāja Santjago ceļā. Nodomāju, ka tas ir forši, taču neiedomājos, ka kādu reizi iešu arī pats. Šī gada sākumā man bija plāns braukt uz Maltu, bet tad viss mainījās un atcerējos par Santjago ceļu. Sāku interesēties par to aizvien vairāk un sapratu, ka tas būtu baigi forši - labs piedzīvojums. Viens negribēju iet, tāpēc jautāju savam draugam, vai viņš ir gatavs doties ar mani. Viņš piekrita. Rēķinājāmies, ka mums smagi jāstrādā, lai nopelnītu līdzekļus un fiziski jāsagatavojas ceļam. Neilgi pēc tam potenciālas ceļa biedrs tomēr nolēma neiet, līdz ar to, pats sāku šaubīties par iešanu, jo biju viens pats. Vienam iet negribējās, taču ideju par iešanu neatmetu. Tad runāju ar citu draugu, kurš tajā laikā dzīvoja Briselē un uz pāris dienām bija atbraucis uz Latviju. Sākumā domāju, ka tas būs labs piedzīvojums, bet tad dzīvē notika vairāki pavērsieni, kas lika saprast, ka man šis ceļojums ir vajadzīgs," ideju par svētceļojumu skaidro Artūrs un piebilst: "Ceļš uz Santjago sākas jau tad, kad esi izlēmis par došanos."
Ceļa sākums
Pašā pirmajā dienā ceļotāji maršrutu uzsāka trijatā: Artūrs, Edgars un amerikānis, ar kuru draugi kopā bija atbraukuši uz sākumpunktu.
"Pirmā diena gan fiziski, gan garīgi ir visgrūtākā. Maršrutā bija jāpārvar vairāki kalni un tas bija labs pārbaudījums jau pirmajā dienā. Ejot man radās doma, ka es varētu iet viens pats un sakritības pēc, arī Edgaram prātā bija ienākusi tāda pati doma. Aprunājāmies un nonācām pie secinājuma, ka ceļš ejams katram savs. Pēc pavadītas pirmās nakts alberģē, sēdējām pie brokastu galda un es ceļā aizgāju ātrāk. Sākām iet atsevišķi, bet satikāmies atkal uz pusdienlaiku. Ceļa laikā satikāmies bieži, kādu laiku pagājām kopā un atkal šķīrāmies. Tikšanās vienmēr bija neplānotas," stāsta ceļotājs.
No nejaušas tikšanas līdz pasaules malai
Kā stāsta Artūrs, visa ceļa laikā viņš satika virkni dažādu tautību, ticību un rasu cilvēkus. Lielai daļai no tiem viņš vārdus nezina, bet ar visiem nodots svētceļojuma populārākais sveiciens, kas izskanējis tūkstošiem reižu: "Buen Camino". Artūrs atminas, ka lielākā daļa no satiktajiem cilvēkiem bijuši draudzīgi un runātīgi, bet no dažiem gribējās turēties pa gabalu. Viens no satiktajiem cilvēkiem bija kāda lietuviete, ar kuru neplānoti noiets viss atlikušais ceļš.
Par ceļu tālāk stāsta Artūrs: "Edgaru pēc tam atkal satiku pēc piecām dienām. Tad pa ceļam satikām arī lietuviešu meiteni vārdā Jolita. Bija sajūta, ka mums ir jāiet kopā un tajā dienā nogājām 40 kilometrus, ko daudzi uzskatīja kā trakumu vai pat stulbumu. Vidēji dienā parasti nogājām 25 kilometrus, bet tajā dienā dažādu apstākļu sakritības dēļ nogājām rekordlielu attālumu. Pēc tam atkal pašķīrāmies un ik pa laikam satikāmies, bet gājām savu ierasto ritmu - apmēram 25 km dienā."
"Ar Joletu bijām sazinājušies un sarunājām, ka mums atkal jāsatiekas. Sēdēju ciemā, atpūtos un gaidīju Joletu, līdz alberģē ienāca kāda igauņu meitene. Pievienojās arī Jolita un uz kādu brīdi bija izveidojies mūsu "Baltijas ceļš". No nākošās dienas atkal sāku iet kopā ar Jolitu, tā beigās aizejot līdz pat pasaules malai. Man nebija plāns iet ar kādu kopā, bet nogājām 600 km. Nevaru teikt, ka ar daudz cilvēkiem būtu aizgājis līdz pasaules malai. Pašķīrāmies tikai uz vienu dienu, kad viņa gribēja iet atsevišķi, bet pēc tam atkal satikāmies un turpinājām savu ceļu."
Spilgtākie piedzīvojumi ceļa laikā
Par ceļā satiktajiem cilvēkiem, par pašu ceļu un tajā pavadīto laiku Artūrs varētu stāstīt un stāstīt, bet viņš izvēlējās divus spilgtākos piedzīvojumus ar kuriem padalīties:
"Dinero"
"Bijām tikko izgājuši cauri Santjago pilsētai un nākošo pilsētu sasniedzām diezgan vēlu vakarā. Manā somiņā atradās ceļotāju pase, karte, nauda, ID karte un citas noderīgas lietas. Vilku no somas ārā sarakstu ar alberģēm,kas atrodas pilsētā, bet tajā brīdī, nemanot, no somiņas izkrita viss tās saturs - palikusi bija tikai svētceļotāju pase un bloknots, kurā pierakstīju notikumus. Man bija palikuši tikai 15 eiro, bet līdz "pasaules malai" vēl bija jānoiet daudz kilometru. Sapratu, ka Jolita man palīdzēs ar naudu, tomēr meklēju citus risinājumus. Alberģē ar "Facebook" palīdzību sazinājos ar draugiem, lai kāds atskaita 70 eiro. Draugi izpalīdzēja, naudu atskaitīja, taču tā kā bija piektdiena, sapratu, ka naudu dabūšu tikai pirmdienā. Nākošajā dienā cēlāmies un gājām atpakaļ līdz vietai, kur varētu būt pazudušās mantas. Atradām karti, bet pārējās lietas nebija. Pie mums piebrauca kāda mašīna no kuras sieviete spāniski teica kaut ko par pusdienām vai vakariņām - "dinner". Nodomājām, ka viņa mūs aicina uz pusdienām. Pieklājīgi atteicām un meklējām tālāk manu naudu. Gājām tālāk, bet sieviete skrēja mums pakaļ un teica kaut ko spāniski. Viņai rokās bija maiss ar manu naudu, manu ID karti un citām nozīmīgām lietām. Viņa paņēma manu pasi un salīdzināja ar ID karti. Visu no somas izkritušo saturu viņa bija atradusi, salasījusi un atdeva man atpakaļ. Tad sēdējām, ēdām brokastis un Joleta man teica: "Viņa teica kaut ko par "dinner", bet spāniski "Dinero" nozīmē nauda"
Sāpošā kāja un pievarētais kalns
"Ceļa laikā man sāka sāpēt kāja tik ļoti, ka soļus liku pavisam savādāk un tas atkal noveda pie tulznu veidošanās. Tajā dienā, kad sāpes bija vislielākās, mums priekšā bija liels kalns. Es teicu Jolitai, ka šis kalns ir mans izaicinājums un tam ir jātiek pāri. Dabūju nūju, kuru izmantoju kā spieķi un iet bija nedaudz vieglāk. Ar sāpēm uzkāpu kalnā un ar sāpēm no kalna nokāpu. Nākošajā dienā kājai bija labāk, aiznākošajā dienā tikai jutu, ka tajā vietā man sāpēja, bet vēl pēc dienas kāja vairs nesāpēja vispār. Šis un vēl daži notikumi manā dzīvē ir tādi, kurus es nespēju izskaidrot. Man aptiekā pateica, ka vislabākais, ko es var darīt, ir nestaigāt. Pēc tādas slodzes es uz to nevaru savādāk paskatīties, kā uz maģiju.
Ceļam iegādātie apavi man bija ļoti labi, bet otrās dienas vakarā skatījos, ka man ir izveidojušās lielas tulznas. Pilsētai Pamplonai cauri gāju ar lielām sāpēm un sapratu, ka kaut kas ir jādara. Gāju uz nākošo Auberģi. To atvēra kāda sieviete, kura teica: "Ja jums ir kādas problēmas ar kājām, nāciet pie mans ar visiem zābakiem un mēs tiksim galā." Viņa izdarīja visu, kas bija vajadzīgs un parādīja, kā labāk sasiet zābakus, lai neveidotos tulznas. Ja to būtu darījis pats, nezinu, pie kā tas mani novestu. Ceļš pats "deva" visu, kas man bija vajadzīgs. Nespēju to izskaidrot, bet kaut kāda maģija tur apakšā ir."
Artūram ceļā līdzi bija dažādas video un foto tehnikas, bet tās, bet tāpat viņš atzīst, ka ko tādu ir grūti atspoguļot, piebilstot, ka viņa dzīve tagad ir kardināli mainījusies: "Visu ceļu ir grūti izstāstīt, aprakstīt, nofotografēt vai pat nofilmēt. Es cenšos to darīt, bet sanāk kā sanāk. Tagad ir ļoti grūti atgriezties iepriekšējā dzīvē. Domāju, ka noiešu ceļu, atgriezīšos atpakaļ vēl spēcīgāks un darīšu visu, kā agrāk. Tagad esmu atbraucis vēl spēcīgāks, bet uz lietām vairs neskatos kā agrāk. Sapratu, ka liela daļa materiālās vērtības un uzņemtie pienākumi ir lieki."
Plašāk savus piedzīvojumus ar fotoattēliem Artūrs atspoguļojis savā sociālās vietnes "Instagram" kontā.
Uz sarakstu
