5 leģendas par spoku apsēstām vietām Latvijā

Vilkača kaps Mazirbē

Kurzeme ir zināma kā reģions Latvijā, ar kuru saistās visvairāk nostāstu par vilkačiem jeb kadariem, kas gan atšķiras no šausmu filmās redzamajiem asinskārajiem briesmoņiem. Arī sengrieķu vēsturnieks Hērodots jau piektajā gadsimtā pirms mūsu ēras ir minējis neurus (seno baltu tauta, kas apdzīvojusi tagadējās Latvijas un Baltkrievijas teritoriju), kas reizi gadā pārvēršoties par vilkiem.

Veco kapu kalniņā pie Mazirbes baznīcas atrodas teikām un spoku stāstiem apvīta vieta – sens ar akmeņiem apkrauts kaps, kas esot vienīgā Latvijā zināmā vilkača kapa vieta. Par vilkati, saskaņā ar daudziem nostāstiem, tika uzskatīts kāds Mazirbes mācītājs. Vilkača kaps ir viņa atdusas vieta, un ir ar akmeņiem aizkrauta, lai tas netiekot no tā laukā.

Blankenfeldes muiža

Blankenfeldes muiža Vilces pagastā ir viena no visvairāk spoku stāstiem apvītajām muižām Baltijas valstīs, un, protams, tā lepojas ar visbriesmīgākajiem spoku stāstiem Latvijā. Šos stāstus apmeklētājiem un interesentiem ir gatavas pastāstīt gides īpaši piemeklētos tērpos. Viens no tiem vēsta, ka, pirms Ernsts fon Mēdems 17. gadsimtā uzcēla mūra kungu māju, jau iepriekš – Livonijas ordeņa laikos – te atradusies koka muiža.

Tajā mitis kāds tiešām ļauns spoks, kas, kā stāstījuši ļaudis, mēdzis pat cirst galvas ar izkapti. Proti, kad Blankenfeldes muižā mitis kāds barons, un, reiz nenoticējis prātā sajukušas guvernantes stāstam par redzētu spoku, pats nākamajā vakarā palicis tajā istabā un spēlējis kārtis ar mežsargu un citiem ļaudīm. Naktī parādījies balts tēls ar izkapti rokā un sācis šņāpt visiem galvas. Barons, to ieraudzījis, sajucis prātā, un kopš tā laika neviens tajā istabā vairs nav dzīvojis.

Dundagas pils

Dundagas pils, ko cēlis Rīgas domkapituls 13. gadsimta beigās, ir viduslaiku pils Dundagā. Vēlāk pils piederēja Kurzemes bīskapijai un Polijas karaļa vasaļiem Piltenes apgabala sastāvā. Dundagas pils spoku stāsts ir saistīts ar 17. gadsimtu, kad pils piederējusi fon Maidelu dzimtai un ar kādu barona radinieci, kuru visi tolaik dēvējuši par Zaļo Jumpravu, jo meitene vienmēr esot mīlējusi tērpties tikai zaļās drānās. Savas lielās ziņkārības dēļ tā iemūrēta pils vārtu torņa sienā, un, pat nāvē neatmetusi šo savu ieradumu, vēl tagad staigājot pa Dundagas pili. Savukārt barona dzimtai uzlikts lāsts – proti, fon Maidelu dzimtai nebūs dēlu, kamēr uz akmens pils sienā izaugs bērziņš, no kura varēs šūpulim kārti uztaisīt.

Kā stāsta, pēc šiem notikumiem divsimt gadu laikā tikai dažiem pils īpašniekiem ir piedzimuši dēli, tomēr neviens no tiem nav kļuvis par Dundagas pils īpašnieku. Ap 19. gadsimta vidu akmens pils sienā patiesi sācis augt mazs bērziņš, no kura tad pagatavots mazs, simbolisks šūpulītis. Beidzot pilī piedzimis zēns vārdā Kristiāns Karls Osten-Sakens, kas kļuvis par pēdējo pils īpašnieku.

Zaļenieku muiža

Zaļenieku muiža, kas savā arhitektūrā apvieno baroku un klasicismu, celta pēc Kurzemes hercoga Bīrona rīkojuma no 1768. līdz 1775. gadam. Šobrīd muižas telpās atrodas Zaļenieku arodvidusskola, un nekas neliecina par iespējamiem mistiskiem un neizprotamiem notikumiem. Taču muižas naktssardze, ierodoties darbā, vienmēr sasveicinās ar kādu neredzamu būtni, un, no rīta aizejot, atsveicinās. Interesants ir fakts, ka muižas pētnieki nav uzdūrušies nevienai traģiskai nāvei, kas varētu būt pamats šim mītam.

Kāda muižas naktssardzes darbiniece vēsta: "Kad muižā esmu viena pati, mani pārņem dīvaina sajūta, it kā kāds mani uzmanīgi vēro. Sākumā domāju, ka tās ir pūces, jo muižas parkā to ir daudz. Taču tā sajūta man ir arī tad, kad pūces guļ."

Mālpils muižas pils

Mālpils muižas pils jau kopš pašiem pirmajiem tās pastāvēšanas gadiem (18. gadsimta vidus) ir bijusi velnu apsēsta – naktīs tie esot mocījuši pils ļaudis. Arī mūsdienu pils darbinieki pastāvīgi izjūt kādas neredzamas būtnes klātesamību. Daudzās teikas un nostāsti pārsvarā saistīti ar tās cēlāju un pirmo īpašnieku baronu Gustavu Vilhelmu fon Taubi, kas esot bijis sevišķi nežēlīgs un vardarbīgs cilvēks.

Barona Taubes dēls Fridrihs, lai pils ļaudīm būtu miers, licis kučierim pusnaktī pie pils lieveņa piebraukt karieti ar sešiem melniem zirgiem un braukt līdz pils tornim. Turp braucot, zirgi bijuši nodzīti slapji un tik tikko varējuši vezumu pavilkt, bet atpakaļceļā vezums bijis viegls. Ļaudis vienmēr metuši šim tornim līkumu, jo uzskatījuši, ka tur spokojoties – divpadsmitos dienā un naktī tur degusi uguns un bijusi dzirdama velnu trokšņošana. Tagad torņa vairs nav, jo tas sagrauts Pirmā pasaules kara laikā.

Uz sarakstu