Smiltenes tehnikuma direktors saņem novada gada balvu izglītībā

Cilvēkos Andris Miezītis visaugstāk vērtē dabiskumu, bet viņa spēka avoti ir ģimene, daba un darbs. 18. novembrī, saņemot Smiltenes novada gada balvu izglītībā, viņš Latvijai novēl sasaukt mājās visus pasaules tālajos ceļos aizklīdušos dēlus un meitas. Novada gada balva izglītībā Andrim Miezītim piešķirta par divdesmit piecu gadu darbu profesionālās izglītības un Smiltenes tehnikuma attīstībā. Apbalvojumam kā zinošu iestādes vadītāju un nākotnes stratēģijas plānotāju viņu izvirzīja Smiltenes tehnikuma kolektīvs.

Smiltenes novada domes priekšsēdētājs Gints Kukainis Andra Miezīša ieguldījumu Kalnamuižas attīstībā salīdzina ar firsta Līvena devumu Smiltenei, vēlot Tehnikuma direktoram tikpat daudz enerģijas un ideju kā līdz šim, un pats galvenais – iespējas un spēku tās īstenot dzīvē.

"Sirsnīgs cilvēks ar milzīgām darbspējām, plašu interešu loku, augstām prasībām pret sevi un citiem," par kolēģi Andri Miezīti saka direktora vietniece mācību darbā Mārīte Dragone. "Vienmēr ideju pārpilns, radošs un ļoti enerģisks," Smiltenes tehnikuma direktoru raksturo skolas projektu vadītāja Zigeta Vīķele. "Prot ar savām idejām aizraut kolektīvu un tas, droši vien, arī ir pamatā tam, ka mūsu skolā pēdējos gados izdevies realizēt tik daudz vērienīgu projektu." "Ja kāds man astoņpadsmit gados sacītu, ka būšu skolas direktors, tad es teiktu, ka viņš ir jucis," smejas Andris Miezītis, kurš arī pats ir Smiltenes tehnikuma absolvents. "Lielā mērā tas, ko šajos divdesmit piecos darba gados skolā izdevies panākt, ir arī kolektīva nopelns. Mūsdienīga un kvalitatīva darba organizācija nav iespējama bez radošas komandas, kura skatās vienā virzienā. Par sevi varu teikt vien to, ka esmu strādājis pēc labākās sirdsapziņas, bet Smiltenes novads jau vispār ir ļoti bagāts labiem izglītības darbiniekiem. Tāpat varam būt lepni par daudzpusīgo interešu izglītību – mums ir gan sava mūzikas, gan sporta un mākslas skola. Uzskatu, ka līdzīgu atzinību pelnījuši daudzi, taču vienmēr jau patīkami, ka tavs darbs pamanīts un novērtēts."

Kā profesionālās izglītības kompetenču centra direktoru Andri Miezīti visvairāk satrauc lielā profesionāli izglītojošo skolu optimizācija mūsu valstī. "Uzskatu, ka vienlīdz svarīgi celt izglītības kvalitātes latiņu visiem bērniem. Mēs visi būtu daudz lielāki ieguvēji, ja viena otra sarežģītāka fizikas un matemātikas uzdevuma vietā skolēniem mācītu lietas, kas nozīmīgas, lai jaunais cilvēks izaugtu par spēcīgu un daudzpusīgu personību. Skolas reitingus bieži mērām ar olimpiāžu uzvarētāju skaitu, bet kopumā pamatskolas skolēnu zināšanu līmenis pēdējā laikā strauji krities, tāpat ievērojami samazinājusies jauniešu motivācija mācīties un izkopt talantus interešu izglītībā. Kad biju mazs puika, man ļoti patika sportot, uzskatu, ka tas ideāli audzina raksturu. Individuālajos sporta veidos cilvēks iemācās pārvarēt sevi, bet kolektīvajos – par savām ambīcijām likt augstāk komandas intereses."

A.Miezītis Smiltenes tehnikuma jauniešiem ir arī kustību un runas kultūras skolotājs. "Mani satrauc, ka līdz ar moderno mācību līdzekļu parādīšanos jaunieši aizvien sliktāk prot izteikt savas domas, taču daudzās profesijās komunikācija, tāpat kā stāja un prasme nest savu formas tērpu ir ļoti svarīgas." Būdams diplomēts zooinženieris, A.Miezītis augstu vērtē cilvēkus, kuri par savu dzīves aicinājumu izvēlējušies veterinārmedicīnu. "Dzīvnieka pateicības pilnās acis izsaka visu... Ļoti uzrunājošs ir arī mūsu nākamo veternārasistentu lozungs – caur sāpēm vesels." 

Smiltenes tehnikuma direktors uzskata, ka profesionālās izglītības jomā daudz varam mācīties no igauņiem. "Viņiem centralizētie eksāmeni jāliek tikai tad, ja vēlas stāties augstskolā. Otra būtiskāka atšķirība – igauņi profesionāli izglītojošo skolu resursus daudz vairāk izmanto pieaugušo apmācībai. Latvijā ar to nodarbojas mākslīgi radīts veidojums – Nodarbinātības Valsts aģentūra. Uzņēmējdarbībā un patiesībā arī pārējās jomās viss notiek kampaņveidīgi – vispirms visu sagriežam kājām gaisā, tad iecerētā novešanai līdz galam pietrūkst naudas un atgriežamies pie vecā. Domājot par nepieciešamajiem valsts atbalsta pasākumiem skolēniem, uzskatu, ka lietderīgi būtu piešķirt visiem audzēkņiem brīvpusdienas un atmaksāt ceļa izdevumus, lai līdz izglītības iestādei varētu tikt arī visi tie, kuri dzīvo tālākajās Latvijas vietās."

A.Miezītim vienmēr bijis svarīgi, lai viņa vadītajā kolektīvā dominētu cilvēciskās vērtības. "Skola jaunietim bieži ir vienīgā gaismas saliņa, kur gūt nepieciešamās zināšanas, lai patstāvīgajā dzīvē izietu kā sabiedrībai derīgs cilvēks. Sāpīgi, ja vecāki dzīvo iluzoros priekšstatos par savu bērnu, ja jaunieti mājās neviens tā īsti negaida vai arī viņā tiek saskatīts vienīgi resurss ģimenes biznesa attīstībai. Tāpēc tikpat svarīgas kā vispārizglītojošie priekšmeti ir zināšanas par to, kas jaunietim palīdzētu apzināties savas dzīves patieso aicinājumu un mobilizēt vajadzīgos rezursus, lai sev izvirzītos mērķus arī sasniegtu. Vienmēr ar lielu gandarījumu lasu anketas, kurās tehnikuma jaunieši atzinuši, ka būtiskākā mūsu skolas atšķirība no iepriekšējās izglītības iestādes ir tā, ka šeit skolotāji neskatās uz skolēniem no augšas, bet – kā uz līdzīgiem. Uzskatu - skolotājam jāaudzina ar savu stāju, zināšanām, pieredzi un prasmi būt kopā ar audzēkņiem viņu priekos un bēdās. Ļoti augstu vērtēju pedagogus – labus meistarus, kuri atnākuši uz tehnikumu, lai nodotu tālāk savas amata gudrības. Nav jēgas bērniem rādīt ar zelta burtiem uzrakstītu teoriju. Jaunietim, kurš atnācis mācīties par automehāniķi, nekad autoritāte nebūs skolotājs, kurš pats baidās sasmērēt rokas. Tāpat jauniešiem jāļauj eksperimentēt! Tā viena no piecām receptēm, kura iznāks laba, arī dos motivāciju censties un mēģināt atkal! Bez teorijas audzēkņiem jāiemāca būt radošiem, lai viņi skolā gūtās zināšanas prastu izmantot savu dzīves mērķu sasniegšanai un neaizietu pasaulē tikai kā izpildītāji. Visas minētās lietas ir kā mājai pamati. Ja cilvēks kādā brīdī, ticis pie lielas naudas, gribēs mājas trešo stāvu izbūvēt no zelta, bez stabiliem pamatiem tā agri vai vēlu sāks šķobīties. Vienīgi žēl, ka mūsu valstī tik ļoti vajadzīgā profesija atalgojuma ziņā palikusi nenovērtēta. "

Pabijis daudzās pasaules valstīs, Andris Miezītis nespēj iedomāties labāku vietu dzīvošanai par Latviju. "Vienīgi, ņemot vērā straujo globalizāciju un to, ka esam maza tauta, būs vajadzīga ļoti liela gudrība, lai saglabātu savu kultūru un identitāti. Domāju, mēs visi būtu tikai ieguvēji, ja Baltijas valstis vairāk turētos kopā." Smiltenes tehnikuma direktors ļoti augstu vērtē mūsu valsts prezidentu Raimondu Vējoni. "Man patīk viņa dabiskums, vēlēšanās būt tuvu tautai un spēja vajadzīgā brīdī palikt stingram un nelokāmam. Labs vadītājs var kopā ar komandu izvirzīt mērķus, bet pēc tam dzelžaini – ejam uz tiem! Demokrātija aiz zināmas robežas jau ir anarhija. Brīžos, kad nepieciešams sakārtot domas, A.Miezītim vislabprātāk patīk atrasties pie krāčaina ūdens, kurā var skatīties kā brīnumā. Lai arī spēlē Smiltenes tautas teātrī, viņš sevi neuzskata par labu aktieri.

"Ikdiena uzliek pārāk lielu zīmogu, līdz ar to nav laika tā ieiet lomās, kā vajadzētu." A.Miezītim ir divi talismani – olīvkoks un leduslācis. "Pirmais ir manai dzimšanas dienai atbilstošais koks, kas skarbajos tuksneša apstākļos spēj nest augļus līdz pat 700 gadiem, vienlaikus rosinot būt pietiecīgam, bet tajā pašā laikā - spēcīgam, ar skatu uz nākotni, lai ar saviem augļiem pabarotu citus. Savukārt leduslācis, kuru man uzdāvināja draugi Kanādā, vienmēr atgādina par šā dzīvnieka apbrīnojamo spēju izdzīvot tik ekstremālos apstākļos, nezaudējot savu dabisko skaistumu, pievilcību un spēku." Saskaņā ar A.Miezīša dziļāko pārliecību - mīlestība uz savu valsti nenozīmē ar karogu rokās skriet gar Daugavmalu. "Tai jāizpaužas godīgā attiesmē pret darbu, mīlestībā pret savu ģimeni un vēlmē – nebēgt projām no Latvijas."

Uz sarakstu