Skolotājas Rutas Kalniņas skaistākais izaicinājums
Agronomijas pamatu un profesionālās saskarsmes skolotājai Rutai Kalniņai Smiltenes tehnikums ir pirmā un vienīgā darba vieta. Būt skolotājai ir viņas bērnības sapnis un dzīves skaistākais izaicinājums. Skolā nostrādāti četrdesmit gadi, kas paskrējuši kā dažas dienas.
Viņas darbs ir pamanīts un novērtēts arī novadā - 18.novembrī skolotāja saņēma Smiltenes novada Goda rakstu par nopelniem un ieguldījumu izglītību. "Cilvēks ar ļoti augstu atbildības sajūtu, kurā apvienojies agronoma pamatīgums un laika gaitā izkoptā izcilā komunikācijas prasme," par skolotāju Rutu Kalniņu saka Smiltenes tehnikuma direktors Andris Miezītis.
"Skolotāja Ruta Kalniņa veiksmīgi izaudzinājusi daudzus tehnikuma jauniešu kursus. Kolēģiem un absolventiem viņa palikusi atmiņā arī kā izcila izlaidumu vadītāja." "Skolotāja, kura ieguldījusi ļoti lielu darbu savā profesionālajā izaugsmē," Rutu Kalniņu raksturo Smiltenes tehnikuma direktora vietniece audzināšanas darbā Ingrīda Paegle. "Lieliski prot ieinteresēt par saviem mācību priekšmetiem. Liels devums skolai ir arī skolotājas sarakstītās grāmatas par Smiltenes tehnikuma vēsturi." "Sirsnīgs, dzīvesgudrs cilvēks, kurš savu pieredzi vienmēr atvērts nodot tālāk audzēkņiem," par kolēģi saka vēstures skolotāja Anda Kalniņa.
Rutas Kalniņas dzimtā puse ir Trikāta. "Vairākkārt esmu domājusi – kas es būtu, ja nebūtu skolotāja? Kaut kā jau no bērnības esmu sevi ieprogrammējusi, ka tieši tas ir manas dzīves īstais aicinājums. Par to, droši vien, lielā mērā jāpateicas Trikātas pamatskolas skolotājām Guntai Atarei, Rasmai Strazdiņai un Elvīrai Penēzei, kurās mēs, skolēni, skatījāmies ar tādu bijību un reizē apbrīnu! Viņas nebūt nebija ļoti liberālas, drīzāk – stingras un prasīgas. Kad skolotājas gāja garām mūsu mājai, mēs, bērni, stāvējām miera stājā. Taču viņu mācītais palicis atmiņā uz mūžu. Arī vecāki mani vienmēr ļoti motivēja mācīties, izglītību uzskatot par vienu no dzīves pamatvērtībām. Pēc Trikātas pamatskolas aizgāju mācīties uz Valkas vidusskolu, tad sekoja studiju gadi Latvijas Lauksaimniecības universitātē, kurā vispirms absolvēju Agronomijas fakultāti, bet pēc tam turpat ieguvu arī otru izglītību – maģistra grādu pedagoģijā. 1975.gada vasarā atnācu strādāt uz Smiltenes tehnikumu."
Skolotāja uzskata, ka visvairāk pa šo laiku mainījušies cilvēki un viņu savstarpējās attiecības. "Kad sāku strādāt skolā, jaunieši bija saprotošāki, pieklājīgāki un motivētāki. Arī toreiz bija draiskulīgi audzēkņi. Man vienmēr ļoti patikušas jauniešu draiskulības, ja tās nerobežojas ar cinismu un kādam netiek nodarīts pāri. Mūsdienu skolotājiem ļoti daudz jādomā par to, kā no skolasbiedru agresijas pasargāt kautrīgos un biklos skolēnus. Bieži aiz audzēkņu bravurības slēpjas pašapziņas trūkums. Precīzāk sakot – uz āru pašapziņa ir neadekvāti augsta, bet patiesībā skolēns jūtas ļoti nedrošs un par sevi nepārliecināts. Bieži pat vislaipnākais aicinājums parunāties tiek uztverts kā uzbrukums. Bet kāds tas ir gandarījums, kad šāds jaunais cilvēks, saskarsmes kursam tuvojoties noslēgumam, atnāk un pasaka: "Paldies, es daudzas lietas nezināju, bet tagad tās noteikti izmantošu, lai izmainītu savu raksturu un stiprinātu gribasspēku". Laikam jau mana lielākā vājība ir tā, ka esmu ļoti emocionāla," atzīst skolotāja.
"Ja ko daru no sirds, tad gribas tādu pašu attieksmi saņemt arī pretī. Audzēkņu viedokļus vienmēr uzklausu un respektēju, bet tajā pašā neesmu no tām liberālajām skolotājām, kuras ļauj klasē taisīt tirgu. Skolēna un skolotāja attiecību pamatā tomēr jābūt savstarpējai cieņai. Taču tajā pašā laikā nevar mūsu jauniešiem pārmest to, ka viņi ir tik trauksmaini un strauji, jo lielā mērā viņus par tādiem padarījis mūsu laikmets, rosinot izvēlēties vieglāko ceļu. Un ja vēl pagadās ceļa biedrs, kas nevis mudina uz labu, bet drīzāk – velk pretējā virzienā... Tāpēc saviem jauniešiem vienmēr saku: "Ja tev ir draugs, kuru tu nevari pārliecināt nedarīt sliktu, labāk no šādas draudzības atteikties, nekā grimt diviem."
Ruta Kalniņa, protams, jūtas novērtēta saņemot Smiltenes novada Goda rakstu, bet ikdienā skolotājai vissvarīgākais vienmēr bijis zināt, kā viņas darbu novērtē skolēni. Tāpēc jaunieši mācību gada beigās parasti tiek aicināti aizpildīt anonīmas anketas, kurās uzdotie jautājumi palīdz noskaidrot, kā viņi sapratuši mācību vielu, vai stundu darbā aizšauts garām vai trāpīts desmitniekā. Novērtējums, kas visbiežāk svārstās starp astoņām un deviņām ballēm, skolotājai ļauj mierīgu sirdi doties atvaļinājumā, lai pēc tam atkal ar pilnu atdevi nodotos mācību darbam. Ruta Kalniņa dzīvo ar pārliecību, ka šajā dzīvē mācīties var ne tikai no ļoti labām, bet arī sliktām lietām. Pat - no semināriem, kuri apmeklēti tikai ķeksīša pēc.
Bet par lielāko balvu savā darbā viņa uzskata iespēju ikdienu būt vidē, kurā plaukst jaunība. "Viņu vitalitāte neļauj novecot arī pedagogiem. Mūsdienu jauniešu zināšanas daudzās jomās ir plašākas nekā pedagogiem. Tas neļauj "iesūnot" un nepārtraukti mudina sekot līdzi visam jaunajam. Grāmatas par Smiltenes tehnikuma vēsturi ir Rutas Kalniņas maģistra darbs. "Būtu ļoti laimīga, ja kādreiz trīs mazās brošūriņas izdotos apvienot vienā, lielākā sējumā ar daudz skaistām bildēm, kuras ekonomisku apsvērumu dēļ mazajās brošūriņās neizdevās ielikt."
Par skaistākajiem brīžiem savā dzīvē skolotāja uzskata bērnu piedzimšanu. Rutas Kalniņas mūža mīlestība Ansis četrdesmit gadus nostrādājis Smiltenes tehnikumā par sporta skolotāju. Tagad abu dzīvē daudz prieka un mīļuma ienes mazmeita Viktorija. Skolotājas vaļasprieki ir dārzs, literatūra, teātris un mūzika. Māksla, kas palīdz izrauties no ikdienas, lai pēc tam tajā varētu atgriezties harmoniskāka un dvēseliski bagātāka.
Uz sarakstu
